Pirms trim ga­diem Vil­nis Bur­cevs pie­dā­vā­ja dar­bu Ko­cē­nu spor­ta na­mā, bet no sā­ku­ma ne­pie­kri­tu, jo ne­gri­bē­ju pa­mest mā­cī­bas Spor­ta aka­dē­mi­jā. To­mēr pēc tre­šā uz­ai­ci­nā­ju­ma pie­kri­tu un stu­di­jas tur­pi­nā­ju ne­klā­tie­nē. Pie dar­ba pie­nā­ku­miem es­mu pie­ra­dis, jū­tos ļo­ti la­bi. Man pa­tīk, ka ma­na ik­die­na sais­tās ar spor­tu. Pa­tīk at­ras­ties lī­dzī­gi do­mā­jo­šu cil­vē­ku, pro­ti, spor­tis­tu sa­bied­rī­bā. Nav ne­kas la­bāks, kā da­rīt dar­bu, kas pa­šam sa­gā­dā gan­da­rī­ju­mu, un jū­tu, ka es­mu at­ra­dis sa­vu īs­to vie­tu.

Dar­ba die­na sā­kas de­vi­ņos — kat­ru rī­tu iz­eju cau­ri zā­lei un pār­bau­du, vai kaut kas nav sa­lauzts, pa­zu­dis. Pēc tam ie­ska­tos plā­no­tā­jā — kas pa­re­dzēts kon­krē­ta­jā die­nā vai ne­dē­ļas no­ga­lē. Pār­sva­rā vi­si dar­bi, kas tiek pa­veik­ti ne­dē­ļas lai­kā, ir spē­ļu or­ga­ni­zē­ša­na ne­dē­ļas no­ga­lē, kā arī spor­tis­tu iz­mi­ti­nā­ša­na mū­su vies­nī­cā. Pro­tams, tā kā zā­lē no­tiek arī Ko­cē­nu pa­mat­sko­las spor­ta stun­das, ma­nos dar­ba pie­nā­ku­mos ie­tilpst arī vi­ņu vak­tē­ša­na, jo sko­lē­nus at­stāt vie­nus pa­šus zā­lē nav ie­spē­jams. Kat­ru die­nu 2 —3 stun­das va­du flor­bo­la tre­ni­ņu jau­nie­šiem. Pa­šam va­ka­rā as­to­ņos ir tre­niņš flor­bo­lā, un ša­jās die­nās kā de­vi­ņos ie­nā­ku zā­lē, tā ti­kai vien­pa­dsmi­tos iz­eju, tā no sep­tem­bra līdz mai­jam.

Kā­di tev lie­kas ko­cē­nie­ši?

Lie­lā­kā da­ļa ko­cē­nie­šu sa­vā brī­va­jā lai­kā no­dar­bo­jas ar spor­tu. Kad zā­le bi­ja at­vēr­ta, li­kās, ka tik daudz spor­tot gri­bē­tā­jus ne­spē­sim uz­ņemt, bet ar lai­ku ak­tī­vis­tu skaits sa­rūk un sa­rūk. Sā­ku­mā val­mie­rie­šiem un ci­tiem flor­bo­la cie­nī­tā­jiem, kas nav Ko­cē­nu pa­gas­ta ie­dzī­vo­tā­ji, tre­ni­ņus nā­cās at­teikt, jo zā­les gra­fiks bi­ja pār­blī­vēts. Paš­laik, lai sa­nāk­tu nor­māls tre­niņš, man jā­iet pa Val­mie­ras sko­lām un jā­lūdz, lai jau­nie­ši iz­man­to šo ie­spē­ju un brauc tre­nē­ties. Grū­ti sa­vākt kat­rā ko­man­dā pat 10 jau­nie­šus, kas bū­tu ti­kai no Ko­cē­nu pa­gas­ta. Jau­nie­ši va­rē­ja tre­nē­ties vai­rāk un būt daudz at­sau­cī­gā­ki.

Mā­cī­jos Vai­da­vas pa­mat­sko­lā, bet vi­dē­jo iz­glī­tī­bu ie­gu­vu Val­mie­ras Pār­gau­jas ģim­nā­zi­jā. Sko­las ga­dos ir ga­dī­jās sa­strā­dāt da­žā­das blē­ņas, bet liels pa­laid­nieks ne­bi­ju. Grā­ma­tām lai­ka bi­ja maz, jo va­ka­ros spē­lē­ju fut­bo­lu, flor­bo­lu, arī bas­ket­bo­lu. Mā­cī­jos tā, lai sa­vam se­ši­nie­kam uz lie­cī­bas sa­nāk­tu.
Paš­laik tur­pi­nu stu­dēt, bet īs­ti ne­sa­nāk. Nā­cās pa­ņemt di­vus aka­dē­mis­kos ga­dus. No sep­tem­bra mā­cī­bas tur­pi­nā­šu.

Kā­pēc no­lē­mi sa­vu dzī­vi sais­tīt ar spor­tu?

Jā­nis Dai­nis Vai­da­vā va­dī­ja spor­ta pul­ci­ņus, un mēs, pro­tams, pēc sko­las ak­tī­vi skrē­jām ori­en­tē­ša­nos, no­dar­bo­jā­mies ar viegl­at­lē­ti­ku, spē­lē­jām fut­bo­lu utt. Tad Ai­nā­ra Zel­ča ko­lē­ģis no Rī­gas at­ve­da flor­bo­la nū­jas un pa­rā­dī­ja, kā ar tām jā­dar­bo­jas. Tā spor­ta pul­ci­ņa vie­tā sā­kām spē­lēt flor­bo­lu, un tā tas aiz­gā­ja. Ag­rāk ne­bi­ja ne­vie­na vai­da­vie­ša un ru­be­nie­ša, kas kaut rei­zi ne­bi­ja ro­kās pa­ņē­mis nū­ju. Paš­laik flor­bo­la bums maz­liet vē­ro­jams Ko­cē­nos.

Kā vēr­tē pa­gā­ju­šo se­zo­nu un "Ru­be­nes" sa­snie­gu­mu Lat­vi­jas čempi­o­nā­tā?

Se­zo­nas sā­ku­mā do­mā­ju, ka ies ļo­ti šva­ki — cī­nī­si­mies par vie­tu aiz la­bā­kā trij­nie­ka, bet sā­kums iz­de­vās ne­ce­rē­ti labs. Pir­mo ap­li no­slē­dzām ot­ra­jā vie­tā, bet ot­ra­jā ap­lī sā­kām buk­sēt. Ce­rē­jām ie­gūt tre­šo vie­tu Lat­vi­jas čem­pi­o­nā­tā. Bet ce­turt­daļ­fi­nā­lā ti­kām pā­ri Pār­gau­jas ko­man­dai un ar lie­lu veik­smes pa­lī­dzī­bu uz­va­rē­jām arī Lek­rin­gu. Se­zo­nu no­slē­dzām ar lie­lu pluss zī­mi, jo ne­ce­rē­ti ie­gu­vām sud­ra­ba me­da­ļas.
Šo­gad ti­ku pie jau­nas ie­sau­kas Zi­lo­nis. La­sot ko­men­tā­rus Ko­cē­nu spor­ta klu­ba mā­jas la­pā pēc spē­les ar Pār­gau­jas ko­man­du, ku­rai mēs zau­dē­jām, iz­la­sī­ju, ka Jē­kab­sons skrien pa lau­ku­mu un tau­rē kā zi­lo­nis ries­ta lai­kā.

Kā­di plā­ni va­sa­rai?

Flor­bo­la nū­ju aiz­mest pēc ie­spē­jas tā­lāk un vilkt to ārā ti­kai uz jū­li­ja bei­gām, au­gus­tā. Līdz tam ak­tī­va at­pū­ta — kro­si­ņi, ri­teņ­brauk­ša­na, fut­bols, bas­ket­bols, vo­lej­bols, ori­en­tē­ša­nās. Vai arī ne­da­rīt pil­nī­gi ne­ko, ska­tī­ties te­le­vi­zo­ru — vien­kār­ši gu­lēt.

Mā­cī­bās līdz sep­tem­brim jā­uz­rak­sta ba­ka­lau­ra darbs, tad aiz­stā­vē­ša­na, un dip­loms ro­kā.

Spor­ta sko­lo­tā­jiem ir daudz grū­tāk. Vi­ņiem jā­mā­ca pil­nī­gi viss, bet pie ma­nis nāk ti­kai tie, kas grib ko da­rīt un sa­sniegt. Pro­tams, kat­rā gru­pā ir īpa­ši in­di­vī­di, ar ku­riem vien­mēr ir pro­blē­mas, bet tas ir nor­mā­li. Ne­va­ru sa­lī­dzi­nāt ar lai­kiem, kad mēs tre­nē­jā­mies. Jau­nie­ši ir ci­tā­dā­ki, un lie­kas ne­iz­pro­ta­mi, ka vi­ņiem viss tiek ie­likts ro­kās, bet tas ne­tiek no­vēr­tēts un iz­man­tots. Vi­ņiem ir ci­tas pri­o­ri­tā­tes. Šo­gad jau­nie­šu gru­pā mums ir tuk­šais gads, jo di­vām jau­nie­šu ve­cā­ka­jām gru­pām ir ce­tur­tās vie­tas, ko var no­rak­stīt ti­kai un vie­nī­gi uz at­tiek­smi.
Tre­nē­ju arī jau­nā­kos flor­bo­lis­tus Lat­vi­jā no Ko­cē­nu bēr­nu­dār­za un arī no Val­mie­ras. Tie ir 2001. ga­dā dzi­mu­šie un vēl jau­nā­ki bēr­ni­ņi, kas tre­nē­jas jau di­vus ga­dus. Šo­gad uz­spē­lē­ja sa­vas pir­mās drau­dzī­bas spē­les ar Ķe­ka­vas vien­au­džiem. Kāds no vi­ņiem no­teik­ti būs čem­pi­ons.

Kā ar izklaidēm un to savienošanu?
Sanāk jau, bet, galvenais lai izklaide netraucētu sportam. Ja spēle ir sestdien, tad izklaidi atlieku uz sestdienas vakaru. Ja vēlas, tad var apvienot patīkamo ar lietderīgo. Lai ko sasniegtu, sports prasa lielu atdevi. Laika kam citam atliek ļoti maz. Sezonas laikā divus trīs mēnešus, sestdienās un svētdienās, spēles pašam un jauniešiem. Tuvajiem cilvēkiem vairāk laika sanāk vasarā.

Kā skaties uz dzīvi?
Dzīvoju pozitīvi. Esmu optimists, citādi pašam ir trīs reizes grūtāk dzīvot. Viss, kas notiek, ir uz labu. Ja runā par sasniegumiem, tad varētu teikt, ka dzīve mani ir lutinājusi. Īpaši grūtu brīžu nav bijis, bet, lai ko sasniegtu, esmu cīnījies. Mans dzīves moto ir nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev. Cenšos no dzīves ņemt visu pozitīvo un mācos, ko un kā darīt turpmāk, lai divreiz neuzkāptu uz tā paša grābekļa.

Kāds ir tavs novēlējums lasītājiem?
Novēlu visiem veselību, jo tā būtu tā svarīgākā. Ja pieturēsies laba veselība, tad būs arī viss pārējais.

Pārpublicēts no Laikraksta "Liesma" 31.05.2008.
Intervēja Baiba Bračka