To jau laikam sauc visādi – bara efekts, sekošana līderim, es tik visiem līdzi, spēks ir skaitā utt. – bet tieši šis faktors vienmēr ir bijis, ja ne pats galvenais, tad noteikti tāds, kuram ir liels svara koeficients, tam,  lai dzīvnieki dzīvotu baros, pirmatnējie cilvēki – alās, lai notiktu Lielā franču revolūcija, Otrais pasaules karš un Baltijas ceļš. Visi vienmēr grib būt vairākumā, būt vairākuma sastāvdaļa, jo tieši tad ceļas pašapziņa, rodas drošības sajūta un veidojas pārliecība par sevi un pārējiem.

Nekāds izņēmums nebija arī sēta, kurā es pavadīju savu bērnību. Kā jau vienmēr sētas bērni nav tik daudz, lai darbotos divās, trijās vai vēl vairākās grupās jeb komandās, tāpēc visa spēlēšanās, piedzīvojumu meklēšana un dzīves iepazīšana notika visiem kopā. Vecums, protams, visiem nebija vienāds, un tieši tas šo kopā būšanu padarīja tik vienreizēju un lietderīgu katram – gan mazajam, kas mācījās visādas blēņas no lielajiem, gan lielajam, kuram vairāk vai mazāk, bet bija zināma atbildība par mazajiem.

Turpinājumā aprakstītie notikumi ir aptuveni 20 gadus veci, bet joprojām labi iespiedušies atmiņā. Tik tikko bija atjaunota Latvija, par savstarpējo norēķinu līdzekli kalpoja Latvijas rubļi jeb „repšiki”, teju teju bija jāatveras pirmajam pašapkalpošanās veikalam Liepājā, kuru jau pirms durvju vēršanas glauni rotāja tā nosaukums – „Švarcmans & Z”. Taču mums puikām tas viss nelikās tik būtiski, un arī nekāda lielā saprašana ne no Latvijas, ne naudas vēl nebija, ja vien neskaita to, ka, ja tev ir nauda, tad ir labi, bet ja naudas nav, arī nemaz nav tik slikti.

Un slikti nebija arī mūsu sētā, ko ieskāva četras deviņstāvu mājas. Mēs dzīvojāmies pa āru no agra rīta līdz vēlam vakaram, pat ēst nevajadzēja. Un kad satumsa mammas vai tēti nāca mūs meklēt. Tad nācās noklausīties stāstus par neēšanu, tumsu, un visu to, kas vien varēja notikt, bet mums tas nebija īpaši svarīgi, mēs jau atkal gaidījām nākamo dienu, kad varēsim  iet ārā. Un ārā bija interesanti. Vecākie, jaunākie un pavisam mazie – visi kā viens darbojās kopā. Tikai bija jau pirmajās rindiņās aprakstītais dalījums. Mūsu sētā visi tika (noteikti jau ar vecāko zēnu ziņu) sadalīti divās daļās – pitonos un nagliņās. Pitoni bija vecākie, bet nagliņas visi pārējie, kuri nebija vēl kļuvuši vai iecelti par pitoniem. Es biju nagliņa. Nagliņām dzīve galīgi nebija rozēm kaisīta. Tas tāpēc, ka visas nagliņas, arī es tai skaitā, gribēja kļūt par pitoniem, un tas bija teju vai grēks, ka kāds to nevēlējās. To vienkārši nesaprata, izturējās pret viņu savādāk, atstūma. Jo slikts tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli.

Par pitonu tā pat vien, „par skaistām acīm” kļūt nevarēja. Bija jāpilda visādi uzdevumi, kurus aiz neko darīt izdomāja pitoni. Un nagliņas tos, neapšaubot savu iespēju robežās, arī pildīja. Bija jāgriež pitoni karuselī, bija jāstāv aiz futbola vārtiem, kas bija līnija starp diviem ne pārāk tālu augošiem kokiem, un jāpadod bumbas, bija jādodas uz veikalu nopirkt konfektes.  Un pitoni tik teica – nu re, cik labi jūs pildat savus pārbaudījumus, drīz arī jūs tiksiet iecelti par pitoniem.

Diemžēl tagad vairs tā nav. Vairs neviens necenšās, lai par kaut ko kļūtu. Neviens negrib darīt mazās lietas, lai kādreiz viņš pats būtu tas, kurš tās liek darīt. Ir aptuveni tā – ja es gribēšu, darīšu, ja ne, tad ne. Šodien vairs neviens neko negrib nopelnīt, bet grib, lai viss tiktu ielikts rokās. Un pat ja ieliek, arī tad vēl nav īsti labi – jo redz, par smagu, ne tas, ko gribēju, nav īsti tam laika utt. Skumji.

Secinājums – kādreiz zāle bija zaļāka (lētāka), debesis zilākas un dzīve labāka. Bija citas vērtības, un citi mērķi. Tai pašā laikā ir jāapzinās, ka tā zāle arī vairs nav tā, kas kādreiz. Lietas ir mainījušās, un līdz ar to (iespējams), ir jāmaina arī attieksme pret tām.

Tā reiz bija pirms 20 gadiem...

• Kategoriskais imperatīvs /Mārtiņš Larinovs - 21.02.2012/
• Mežā /Mārtiņš Larinovs - 15.09.2011/
• Pitoni un nagliņas /Mārtiņš Larinovs - 03.09.2011/

1. Dzimšanas vieta
"pilsētā, kurā piedzimst vējš...

2. Iesauka
Biksis, Šamanis, Lauķis

3. Ko darītu, ja Tavā ricībā būtu 1 miljons latu?
Nebūtu..., bet, ja būtu, tad arī tu dzīvotu labāk

4. Biežāk lietotais dzēriens
Alus? varbūt...

5. Gardākais ēdiens
Krāsnī cepti vistu stilbiņi ar kartupeļiem un tomātu-sīpolu salātiem

6. Iecienītākā televīzijas pārraide
CSI Miami (Horeišos)

7. Lasītākais žurnāls/avīze
Forbes, spēļu puika (Playboy)

8. Populārākais interneta portāls
Ir redzēts, ka raksta "tweeter"

9. Iedvesmojošākā mūzika
Dakota

10. Mīļākā krāsa
Sniegs saulainā dienā

11. Dzīves moto
Esi labs, un dari labas lietas...

12. Sporta aktivitātes ārpus florbola
Trauku mazgāšana (arī tur mugura ir putās)

13. Elks florbolā (Latvijā/ārvalstis)
Jānis Inģists

14. Ja es nespēlētu florbolu, es būtu...
Liepājā vai Rīgā

15. Seksīgākais KSK dibens pieder...
ZB

16. 3 priekšnoteikumi, lai kļūtu par labu florbolistu
Ienaidnieks sevī, pretinieku komandā, un savā komandā!

17. Kurš ir slinkākais/-ā KSK florbolists/-e
Bērziņš R.

18. Ko vēlētos uzlabot savā spēlē?
Laukuma pārredzēšanu, jo citur esmu asmenis

19. Florbola klubs, kurā gribētu spēlēt
done

20. Sīkstākais pretinieks laukumā
Visi tie ātrie cukurgalvas

21. Nozīmīgākā spēle/-s karjerā
Ja man prasītu par skaistāko golu, tad atbilde nebūtu jāmeklē, bet tagad...

22. Mērķis 2011./12. gada sezonā?
Palīdzēt kādam piepildīt sapni!